Kopš seniem laikiem cilvēki ir pieraduši izmantot dabiskos siltuma avotus un dabisko ventilāciju, lai žāvētu materiālus, kurus pilnībā ierobežo dabiskie apstākļi un kuriem ir zema ražošanas jauda. Attīstoties ražošanai, tos pakāpeniski aizstāj ar mākslīgi regulējamiem siltuma avotiem un mehānisko ventilāciju un sausināšanu.
20. gadsimta sākumā piena ražošanā sāka izmantot smidzināšanas žāvētājus, nodrošinot jaudīgu instrumentu šķidro materiālu žāvēšanai lielā mērogā. Kopš 40. gadiem, attīstoties fluidizācijas tehnoloģijai, viens pēc otra ir parādījušies augstas stiprības, augstas produktivitātes viršanas gultas un gaisa plūsmas žāvētāji. Kriosublimācijas, radiācijas un dielektriskie žāvētāji piedāvā jaunus līdzekļus īpašu prasību izpildei. 60. gados sāka attīstīt infrasarkano staru un mikroviļņu žāvētājus.
